Kurš no mums ir medījums?

Posted by Maarda in Dienas apskats and tagged with

Diena X

Virtuvē ienācu gumijas zābakos un ādas cimdos. Pulkstenis rāda pusčetri naktī. Uz letes bija palicis dēlītis, uz kura divi naži – īsais, robotais un garais. Cimdainā roka stiepjas pēc garā un asā naža, taču pirms tā satveršanas atmiņā uzaust vakar vakarā redzētā seriāla jaunākā epizode.

Tajā galvenajam varonim bija aizbraucis jumtiņš, maigi izsakoties, un viņš uzvedās kā nepieskaitāms trakais. Viņa draugi viņu izmisīgi meklēja pa visu pilsētu un atrada brīžos, kad viņš stāvēja ar asiņainu nazi pie līķa un muļķīgi ķiķināja. Policija viņu meklēja uz aizdomu pamata par vismaz divām slepkavībām. Epizodes beigās policijai izdevās viņu ievilināt stūrī, taču viņš, vēl joprojām atrodoties afekta stāvoklī, no inspektora rokām izrāva ieroci, notēmēja uz kādu augstu stāvošu amatpersonu, kas arī bija ieradusies galveno varoni apcietināt. Esot šādā stāvoklī, galvenais varonis netīšām iešāva savam draugam, kurš mēģināja viņu apturēt, plecā. Tajā pašā brīdī galvenais varonis beidzot saprata, kur atrodas, kas notiek un ko viņš ir izdarījis. Draugs, protams, nenomira, taču guva apstiprinājumu, ka galvenais varonis nevienu nav nogalinājis, secinot no viņa reakcijas uz ieroci savās rokās un acu priekšā ievainoto draugu.

Līdz nazim paliek daži centimetri, saprotot, ka pat lielā baiļu stāvoklī, kāds šobrīd ir, ķermenis, neatkarīgi dzīvs vai miris, tomēr paliek tieši neaizskarams. Bailes paliek arvien lielākas, aptverot, ka bez naža citu aizsardzības līdzekļu nav. Ko gan šajā situācijā var dot gumijas zābaki un ādas cimdi? Neko. Skaļi pukstošo sirdi uz brīdi nomāc spēriens ar zābaku pa durvīm. Vai troksnis ir pietiekami, lai būtu drošībā? Vēlreiz skatiens apstājas pie naža un tad jau ādas cimdā tērptā roka lēnām ver durvis vaļā. Šķiet, ka sirds uz brīdi pat apklust, lai redzētu, kas nu notiks tālāk. Telefona lukturītis apspīd visus kaktus, un sirds atsāk strauji sisties. Pirmajā mirklī šķiet, ka pagaidām viss ir labi. Droši paliek bailīgi – ar zābaku vēlreiz jāiesper pa durvīm. Veikli tiek paķerta plastmasas kaste, aizsistas durvis, tad uzrauta mugurā jaka un paķertas atslēgas. Kāpņu telpā ielecu ar plati ieplestām acīm un izspūrusi. Acis izspiežas uz kaktiņiem, ieraugot uz kāpnēm vāļājoties divus aizdomīgus tipāžus. Tie sveicina ar ‘labvakar’ un alkohola dvaku. Labvakar? Vai šajā situācijā ir pieļaujams būt nepieklājīgam – uzraut kapuci un skriet lejā ar padusē iespiesto plastmasas kasti?

Ārā ir ļoti auksti. Ātrumā aizmirsu šalli. Ar plastmasas kasti naskā solī dodos uz mājas galu. Uz konteinera ir uzlikta kartona kaste, kurā neviļus iemetu skatienu, lai ieraudzītu sīku grauzuma vietu. Ieberu plastmasas kastes pildījumu konteinerā un ar cerību pilnām acīm pārskatu izmesto. Nav. Naivums manā vecumā. Aizveru vāku un vēlreiz uzmetu skatu kartona kastei. Tā kaste no vienas puses drusku silda sirdi, no otras – steidzos atpakaļ. Tipāži kāpņu telpā nesaprot, kurā stāvā viņi atrodas un uz kuru viņiem jādodas. Ak, ja man būtu tādas problēmas!

Atgriežos pie durvīm. Ieklausos. Drošības pēc ar gumijas zābaku iesperu pa tām. Klusums. Uzmanīgi paveru. Nekā. Ielieku atpakaļ plastmasas kasti. Ar troksni aizsitu durvis.

Pulkstenis rāda četri naktī. Ielienu gultā zem segas un ar platām acīm raugos tumsā. Gaidu. Virs manis notiek rosība. Izklausās, ka kaimiņi skraida pa augšstāvu. Četri naktī. Vai viņiem ir tā pati situācija?

 

Diena X + 1

Pulkstenis rāda precīzi 3.19. Pielēcu gultā sēdus. Miegs nevienā acī. Sirds apstājusies, elpas nav, taču tur tālāk ir kaut kāds troksnis. Sēžu sastingusi ar bailēs plati ieplestām acīm un gaidu klikšķi. Vai divus klikšķus. Vai aizcērtamies vāku. Ausis ir tik ļoti sakoncentrējušās uz vēlamo skaņu, ka troksni vairs nedzird. Domas aulekšo no labās uz kreiso ausi un atpakaļ. Un tā precīzi 25 minūtes.

Vēlreiz ataust atmiņā pirms dienas X redzētais seriāls par galveno varoni, kurš nebija nevienu nogalinājis, kurš nebija pārkāpis to robežu. Analizēju, cik tālu tam visam vajadzētu nonākt, lai varētu tīši pārkāpt to robežu. Prātā visu bloķē atslēgvārds ‘tīši’. Taču, ja rīkojas netīši? Kā tas būtu? Robeža sākt pietuvoties, tomēr sirdsapziņa to pieļauj. 25 minūšu laikā ir gatavs aptuvens plāns. Vizuāli to iedomājoties, šķiet, ka būtu aizture veikt realizāciju. Pēc 25 minūtēm ar telefona lukturīti tuvojos durvīm. Pie durvīm vēlreiz atceros par gumijas zābakiem, bet nu jau ir par vēlu. Roka lēnām ver vaļā durvis, un gaisma apspīd visus kaktus. Nekā. Klusums un tukšums. Veltīgi pavadītas 25 minūtes, plānojot plānu, kuru nevar realizēt. Aizveru durvis un paceļu skatu uz augšu. Augšstāvā arī klusums. Atgriežos gultā un tūlīt arī aizmiegu.

 

Kā man gribētos šo ielikt sadaļā pie stāstiem.

*Rasaiu

Stāsta jēga

Posted by Maarda in Pārdomas and tagged with , ,

Tālajā 2008. vai 2009. gadā (ārprāts, kur tas laiks!) es sāku rakstīt stāstu. Man nebija ne jausmas, kas tur notiks, nemaz nerunājot par atrisinājumu. Stāstā bija divi tēli – meitene un puisis. Viss skaidrs – romantisks stāsts, vai ne? Visticamāk, tāda bija arī mana sākotnējā doma. Nu, ko citu hormonu plosīta pusaudze var izdomāt! Skūpsti lidoja pa labi un pa kreisi, stāstā valdīja mīlestība, (nu labi, es drusku pārspīlēju, bija tikai viens skūpsts), taču tad man palika garlaicīgi. Stāstā parādījās meli un citi tēli, kuri melus palīdzēja attīstīt, un pamazām stāsta tēli mīlestību noglabāja dziļā, tumšā kaktā un sāka risināt globālas problēmas. Es jau biju aizrakstījusies tik tālu, ka pats sākums ar visu romantiku galīgi nekur nederēja. Visa līdz šim neplānotā stāsta sižeta līnija bija neloģiska. Ilgi domāju, vai man to vajag, bet tad saņēmos un sāku plānot sižetu, atmetot tādas nebūtiskas lietas kā, piemēram, romantiku. No atlikušām sastāvdaļām – meli, neuzticība, izlikšanās un pasaules glābšana – pārrakstīju stāstu, nepabeidzot veidot sižetu līniju.

Paralēli stāsta rakstīšanai turpināju veidot sižetu. Jā, es vēl joprojām nezināju, ar ko tas viss beigsies. Man ļoti labi veicās ar sižeta piepildīšanu ar idejām. Beigu beigās man sižetā ir sakārtoti 79 notikumi, kas lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar stāsta galveno problēmu, kuru tiem pašiem sākotnējiem tēliem ir jāatrisina. Vai bez šiem notikumiem var iztikt? Jā, vairāk kā pusi varētu likvidēt. 224 lapās esmu iespiedusi 52 notikumus no sižeta, bet kulminācijas punkts vēl nav sasniegts.

Tā nu es ar visu šo aktīvi nodarbojos līdz kādam 2013. vai 2014. gadam. Stāstā ir uzrakstītas, kā jau minēju, 224 lapas no paša sākuma, daži atsevišķi notikumi, kuri nekur neietilpst, stāsta atrisinājums un pēdējās 3 lapas. Jau vairākus gadus neko aktīvi neesmu rakstījusi šim stāstam, taču ik pa laikam atveru, pārlasu mīļākās vietas (pārsvarā tie ir strīdi starp tēliem) un pašausminos, cik vēl daudz labojama tur būtu, ja es turpinātu rakstīt.

Pēdējās nedēļas tirda doma, ka vajadzētu rakstīt, tāpēc šodien atkal atvēru stāstu. Šoreiz gan nelasīju mīļākās vietas, bet pirmo nodaļu, kur visi galvenie tēli sāk palēnām darboties. Ārprāts, kāds tur ir sviests un cik tā nodaļa ir garlaicīga! Saprotot, ka pa lielam pirmās 50 lapas tādas ir, šķiet, ka prātīgāk būtu to visu vēlreiz pārrakstīt, atkal mēģinot atmest lieko un likvidējot nepilnības.

Vienīgi ir jautājums – kāda ir stāsta jēga?

Ko es ar to stāstu gribu pateikt?

Vai tiešām man tas ir jāpasaka?

*Rasaiu

Es gribu riteni

Posted by Maarda in Sabiedrība un citi and tagged with , ,

Biju mācībās par atkarībām…

Lektors stāsta (izrauts no konteksta), ka dzīves jēgu veido mūsu vēlmes. Tas, ko gribas, tā ir vēlme. Vēlme kļūst par mērķi, un tas dzīvei piešķir jēgu.

Es paralēli domāju, ka gribu riteni. Slepus internetā meklēju tuvāko velosipēdu veikalu un pēc apmācībām jau tūlīt, tūlīt būšu zemajā startā, lai nestos uz veikalu pēc riteņa.

Lektors stāsta (izrauts no konteksta), ka cilvēkam ir 2 puses – gribu un vajag. Gribu puse ir kā bērns, kurš visu laiku saka: “Es gribu, es gribu!”. Vajag puse ir kā vecāki, kuri, atbildot uz bērna gribēšanu, saka: “Vajag… Jāizdara…” Attiecībā pret atkarībām gribu puse ir kā velns, kurš mudina uz iedzeršanu, turpretim vajag puse ir kā eņģelis, kurš atgādina, ka vajag atturēties, nevajag dzert.

Es paralēli domāju, ka gribu riteni. No šāda aspekta, ja saku, ka gribu, tad tas izklausās bērnišķīgi, irracionāli un vai tiešām man vajag. Ieslēdzas vajag puse, un es turpinu domās jautāt, vai tiešām man vajag riteni, kur es likšu riteni, ja mājās nav vietas, un kur vispār braukšu. Nē, ja nav īsti pamatojuma, kāpēc man patiešām vajag to riteni, tad nav ko pirkt, tātad nevajag un tik ļoti arī negribas.

Lektors stāsta (izrauts no konteksta), ka, ja šodien būtu mūsu dzīves pēdējā diena, vai tiešām mēs to nodzīvotu tā, kā bija ieplānots. Dalībnieki, protams, korī atbild, ka nē. Lektors, iepinot vēl apmācību tēmas, skaidro, ka visus cilvēkus galu galā tāpat sagaida nāve, kuru ātrāk, kuru vēlāk, tāpēc jādzīvo te un tagad, liekot visiem aizdomāties, ko mēs darītu, ja šī būtu mūsu dzīves pēdējā diena.

Es paralēli domāju, ka gribu riteni. Ja šodien būtu mana pēdējā dzīves diena, es pilnīgi noteikti skrietu uz veikalu un nopirktu riteni, un visu atlikušo vakaru vizinātos ar riteni. Tur pat nav divu domu! Viss skaidrs, man jādodas uz veikalu pirkt riteni!

Ai, vispār man patīk apmācības: sēdi, klausies un domā, kurš ir idiots – visi citi vai es, un beigās nonāc pie secinājuma, ka nevar būt, ka pasaulē ir tik daudz idiotu, tādēļ viennozīmīgi, ka pareizā atbilde ir pēdējais.

*Rasaiu